Ērģeles Gulbenes-Kaltenes ceļā
Mikus Dzenītis

Ērģeles ir instruments, kurš pamatoti savu izmēru dēļ tiek dēvēts par instrumentu karali. Taču tā izmēri mums parasti asociējas arī ar kaut ko stabilu un nepārvietojamu. Lielākoties tā arī ir, un parasti ērģeles tiek būvētas ar domu, ka tām jākalpo 100 gadi un vairāk. Tās tiek būvētas konkrētai akustikai, ievērojot telpu un tās īpatnības, kas atvēlēta instrumentam. Taču gadās, ka dažādu iemeslu dēļ instruments tiek demontēts, lai dotu vietu citam. Tad iepriekšējais instruments vai nu nonāk nākamo ērģeļu būvētāja ziņā, vai tiek pārvietots uz kādu citu vietu. Vēsturiski visvairāk šis process ērģeles skāris tad, kad principiāli mainījusies pasaules muzikālā domāšana.
Baznīcas apspiestības gados Latvijā pēc otrā pasaules kara ērģeļu demontēšana un pārvešana visbiežāk notikusi ar instrumenta glābšanas motivāciju, kaut arī par veiksmīgām tās diemžēl grūti nosaukt. Fakti runā paši par sevi: Kokneses instrumentam (A.Sūnāklis) pa ceļam uz Siguldu pazūd 8 reģistri, šodien vējlāde, kaudzīte stabuļu un trūcīgi prospekta fragmenti atgriezušies Koknesē, bet ko tālāk? Anglikāņu baznīcas ērģeles sešdesmitajos gados pārvestas uz Ķemeriem, pārvedot pazudis 2.manuālis, turklāt ar neapbruņotu aci redzams, ka šis instruments neder Ķemeriem. Tamlīdzīgu piemēru uzskaitījumu varētu turpināt, nemaz jau nerunājot par atsevišķām ērģeļu daļām, kā rezultātā dažos instrumentos mēs šodien varam "izlasīt" teju vai visu Latvijas ērģeļbūves vēstures īso kursu. Neapšaubāmi, tas bija tāds laiks…
Daudz sarežģītāki šie jautājumi kļūst tad, kad instrumenta pārvietošana no viena dievnama uz citu notikusi ne jau padomju gados…

Pieminēšanas vērts neapšaubāmi ir gadījums ar Gulbenes-Kaltenes ērģeļēm. Lai to labāk izprastu, vispirms īss vēsturisks ieskats.
1843.gadā Rīgas ērģeļbūvētājs Augusts Martins (starp citu, arī no vairāku Rietumu ērģeļu ekspertu mutes atzīts par labāko 19.gs. strādājošo meistaru Latvijā) Gulbenes baznīcā iebūvē divu manuāļu ērģeles, kas ir vecākais līdz mūsu dienām saglabājies šā būvētāja instruments. A.Martins (1808-1892) Rīgā darbojas no 1838. līdz 1885.gadam un šajā laika posmā uzbūvē ap 70 baznīcu ērģelēm, galvenokārt Latvijā, vairākus instrumentus arī Igaunijā un Krievijā. A.Martina būvēto instrumentu kvalitāte ļoti augstu novērtēta jau viņa dzīves laikā, taču it īpaši aktuāls viņa darbības izvērtējums būtu šodien, kad saglabājusies mazāk par trešo daļu viņa darinājumu.
1934.gadā Gulbenes draudze iegādājas jaunas, A.Sūnākļa būvētas ērģeles, bet vecās pārdod Kaltenes baznīcai. No šodienas ērģeļmākslas tendenču skatu punkta raugoties, tas būtu pilnīgi neprātīgs solis, taču tajā laikā Latvijā un arī pasaulē valdīja pneimatiskās un elektropneimatiskās sistēmas ērģeļu ēra, un tika uzskatīts, ka 19.gs. būvētie mehāniskās traktūras instrumenti ir novecojuši. Acīmredzot A.Martina ērģeles tomēr bija vēl pietiekami labā stāvoklī, ko apliecina Kaltenes draudzes vēlme tās iegādāties.

Tā nu ērģeles no Gulbenes baznīcas pārceļoja uz izmēru ziņā daudz mazāko Kaltenes baznīcu. Nerunājot par to, ka ērģeļu vizuālais tēls tika izkropļots, saīsinot prospektu, lai tas ietilptu pazemajā baznīcā (skat.att.), arī pedāļa stabules izrādījušās par garu, tāpēc baznīcas griestos virs ērģelēm izzāģēts caurums, un šobrīd pedāļa stabuļu skaņas pieskandina nevis dievnamu, bet baznīcas bēniņus. Pilnīgi cita izmēra telpai un akustikai būvētais instruments nelielajā Kaltenes baznīcā skan drīzāk nospiedoši nekā pacilājoši.
Varētu rasties jautājums, kāpēc vispār par to šobrīd runāt?
1934.gadā Gulbenes baznīcā iebūvētais instruments iet bojā kopā ar baznīcas torni, un līdz pat šim brīdim ērģeļu palielajā dievnamā nav.
Patiesībā šā raksta tapšanai par iemeslu ir nesen laikrakstā "Svētdienas Rīts" publicētā informācija par ērģeļu dāvinājumu Gulbenes baznīcai. Runa ir par 20.gs. sešdesmitajos gados Zviedrijā tapušu instrumentu, kurš nonācis Latvijā, lai tiktu uzstādīts Gulbenes dievnamā.

Tātad šābrīža situācija ir sekojoša: ērģeļu lukta Gulbenes baznīcā stāv tukša, bet tās vēsturiskais instruments uzstādīts tam neatbilstoša izmēra telpā – Kaltenes baznīcā, turklāt tam nepieciešama restaurācija. Instrumenta restaurācija šā vārda patiesajā nozīmē Kaltenē nav iespējama. Skaidrs, ka šīs nenoliedzami ārkārtīgi vērtīgās ērģeles savu patieso skaistumu spēs atklāt tikai tad, ja atradīsies tām piemērotā telpā. Šajā brīdī situācija vēl ir cerīga – vēl pastāv iespēja izlabot ne tikai vēsturisku kļūdu, bet izglābt un atdot skanējumu vienam no skaistākajiem un vērtīgākajiem vēsturiskajiem instrumentiem Latvijā. Turklāt reizē ar ērģelēm Gulbenes baznīcā atgrieztos arī tās interjera oriģināla sastāvdaļa – ērģeļu prospekts. Interesanti, bet reizē bēdīgi, ka tieši no A.Martina būvētajām ērģelēm, kuras Latvijā palikušas mazāk par divdesmit, šobrīd kaut cik ciešamā stāvoklī atrodas tikai trīs instrumenti. Ja Gulbenes baznīcā tiks uzstādītas no Zviedrijas atvestās ērģeles, pieredze rāda, ka vēsturiskais instruments tur neatgriezīsies vēl ļoti ilgi, lai neteiktu nekad.

2001.gada 18.janvāra Ērģeļu ekspertu padomes sēdē klātesošie (T.Deksnis, J.Kalniņš, A.Melbārdis, V.Ilsums, M.Dzenītis) vienprātīgi atbalstīja ērģeļu pārvietošanas nepieciešamību uz to vēsturisko atrašanās vietu. Skaidrs tomēr, ka risinājums meklējams vienīgi kopā ar Gulbenes un Kaltenes draudžu pārstāvjiem, neaizmirstot, ka arī Kaltenes dievnamam nepieciešamas ērģeles. Vai esam gatavi parādīt labo gribu, paraudzīties tālāk par šābrīža situācijas risinājumu un atrast kompromisu mūsu kultūrvēsturisko vērtību vārdā? Vai pratīsim atrisināt šo vēstures uzlikto pārbaudījumu, rādīs laiks.

„Svētdienas Rīts” Nr.5/2001

A.Martina Op.2, Gulbenē, 1928. gadā - Foto no VKPAI arhīva